Mans uzticamais elektroniskais palīgs saslima, saķēra lēkmi, cieta no sklerozes, kā rezultātā šis ieraksts tika pazaudēts. Tagad tas tiks atjaunots no manas gļotainās un juceklīgās bioloģiskās atmiņas anālēm, kas tomēr izrādījās uzticamāka par mana datora magnētisko atmiņu.
Pateicoties Maikam un viņa draugiem, man jau bija plāns, maršruts un vērtīgi norādījumi. Bet ar apņēmību izbraukt garo variantu gan apbruņojos pats.
Ramona maktešs – jeb Ramona erozijas krāteris – izveidojās, kad ūdens izskaloja mīkstos iežus. Un izskaloja līdz tādai pakāpei, ka krāteris kļuva par lielāko šāda veida krāteri pasaulē – 9 reiz 40 kilometri, un ar puskilometra dziļumu. Gūglējot tas ātri piesaistīja manu uzmanību ar savu vērienu, un kļuva zināmā mērā par mana ceļojuma galamērķi. Kā jau ne reizi vien esmu atkārtojis, mērķus un uzdevumus dzīvē mēs sev izvirzām paši, nekādas virsjēgas tajos nav, bet tos turēt ir patīkami, saprotami un ērti mūsu gļukainajām smadzenēm, kuras nevar dzīvot bez pastāvīgām dopamīna špricēm. Ja kādam patīk vienkāršāki izteicieni – “TĀ IR INTERESANTĀK!”.
Pirms divtūkstoš gadiem cauri krāterim virknēm vien šiverēja kamieļi, veda smaržvielas, saprotama lieta, ka te atklāja moteļa drupas zem izkārtnes Han Saharonim, kur Han arābu valodā nozīmē karavānserāls. Pēc tam krāteris ar neko īpašu neizcēlās, un te ieguva smiltis un mālu. Pēc tam deviņdesmitajos gados uz ekobuma viļņa aptvēra, ka dabas rezervāts te būs daudz aktuālāks, jo īpaši tāpēc, ka kājnieku un velotūrisms valstī piedzīvo uzplaukumu.
Protams, krāterī ir unikāla flora un fauna, ekoloģija un ģeoloģija, bla bla bla.
Es devos pa maršrutu, kas ir daļa no nacionālā velotreila National Bike Trail, kas nākotnē stiepsies cauri visai valstij. Pagaidām atvērtas tikai divas sekcijas, bet perspektīvas ir cerīgas. Krāterī maršruts ir iekārtots visai viltīgi – gandrīz visu laiku nobrauciens uz leju, nav jāiespringst.
Par godu labākajam bērnu un fizkultūriešu Izraēlas militāristu draugam, kādam sponsoram no Austrālijas, uzstādīja akmentiņu
Putni smieklīgi sīksoļoja ar kājiņām, bet video nofilmēt nepaspēju
Zilā National Bike Trail zīme – baikeris aplī. Aplis ar bultiņu, kurp braukt tālāk
Iesaka ņemt vismaz 5 litrus ūdens dienā, un ne velti – pat ziemas dienā es iztempu gandrīz tikpat
Akmens krāvumi un kērni dažādās valstīs mutē, pieņemot visdīvainākās formas
Pelēkā ceļa līkums, kas ved uz kūrorta paradīzi Eilatu
Kāpēc iekšā ir ķieģelīši, tā ir mīkla
Manis pamestais Micpe, tas ir, novērošanas punkts
Interesanti
Pateicoties Maikam un viņa draugiem, man jau bija plāns, maršruts un vērtīgi norādījumi. Bet ar apņēmību izbraukt garo variantu gan apbruņojos pats.
Ramona maktešs – jeb Ramona erozijas krāteris – izveidojās, kad ūdens izskaloja mīkstos iežus. Un izskaloja līdz tādai pakāpei, ka krāteris kļuva par lielāko šāda veida krāteri pasaulē – 9 reiz 40 kilometri, un ar puskilometra dziļumu. Gūglējot tas ātri piesaistīja manu uzmanību ar savu vērienu, un kļuva zināmā mērā par mana ceļojuma galamērķi. Kā jau ne reizi vien esmu atkārtojis, mērķus un uzdevumus dzīvē mēs sev izvirzām paši, nekādas virsjēgas tajos nav, bet tos turēt ir patīkami, saprotami un ērti mūsu gļukainajām smadzenēm, kuras nevar dzīvot bez pastāvīgām dopamīna špricēm. Ja kādam patīk vienkāršāki izteicieni – “TĀ IR INTERESANTĀK!”.
Pirms divtūkstoš gadiem cauri krāterim virknēm vien šiverēja kamieļi, veda smaržvielas, saprotama lieta, ka te atklāja moteļa drupas zem izkārtnes Han Saharonim, kur Han arābu valodā nozīmē karavānserāls. Pēc tam krāteris ar neko īpašu neizcēlās, un te ieguva smiltis un mālu. Pēc tam deviņdesmitajos gados uz ekobuma viļņa aptvēra, ka dabas rezervāts te būs daudz aktuālāks, jo īpaši tāpēc, ka kājnieku un velotūrisms valstī piedzīvo uzplaukumu.
Protams, krāterī ir unikāla flora un fauna, ekoloģija un ģeoloģija, bla bla bla.
Es devos pa maršrutu, kas ir daļa no nacionālā velotreila National Bike Trail, kas nākotnē stiepsies cauri visai valstij. Pagaidām atvērtas tikai divas sekcijas, bet perspektīvas ir cerīgas. Krāterī maršruts ir iekārtots visai viltīgi – gandrīz visu laiku nobrauciens uz leju, nav jāiespringst.
Par godu labākajam bērnu un fizkultūriešu Izraēlas militāristu draugam, kādam sponsoram no Austrālijas, uzstādīja akmentiņu
Putni smieklīgi sīksoļoja ar kājiņām, bet video nofilmēt nepaspēju
Zilā National Bike Trail zīme – baikeris aplī. Aplis ar bultiņu, kurp braukt tālāk
Iesaka ņemt vismaz 5 litrus ūdens dienā, un ne velti – pat ziemas dienā es iztempu gandrīz tikpat
Akmens krāvumi un kērni dažādās valstīs mutē, pieņemot visdīvainākās formas
Pelēkā ceļa līkums, kas ved uz kūrorta paradīzi Eilatu
Kāpēc iekšā ir ķieģelīši, tā ir mīkla
Manis pamestais Micpe, tas ir, novērošanas punkts
Interesanti
Miglas dūmaka neļauj izbaudīt mērogu
Taciņa jeb singltreils ir viegli izbraucama, nedaudz mētā, bet bez ekstrīma
Vietām nedaudz sarežģītāk
Šādu mēs jau bijām redzējuši, un te tāda nebija pat vienīgā
Blakus krauja, toties gleznaini
Caurumi
Maiks ieteica iegriezties skata dēļ
Skats nav slikts, bet te tāds ir pēdējo divdesmit kilometru garumā
Toties forta atliekas
Dažādu treku apkārt – biezs biezumiem, tas, kā tie savienojas, atzīmēts ar krāsām uz akmeņiem
Te plašums
Te šaurs
Te šaurs plašumā
Un te nu tas ir – ilgi gaidītais nobrauciens
Nobrauciens neiedomājami stāvs, bet komfortabls – ja vien ir disku bremzes, protams. Dažas minūtes, slapjas apakšbikses - un es jau esmu tālu lejā.
Te ir pārsteidzoši akmeņains
Vai tiešām tuksneša tārps ceļ putekļus, steidzoties mani aprīt?
Nē, vienkārši kvadraciklisti izklaidējas
Viņiem priekšā stāv grūts uzdevums izspraukties caur šauru atveri starp divām klintīm
Bet man - uz otru pusi
Starpposma galamērķis – tuvu
Tā-dā! Kempings!
Kempingā sagribējās pamatīgi paēst, pilnīgs ārprāts. Diemžēl pārdod tikai saldējumu un limonādes. Papļāpāju ar brāļiem-baikeriem, palūdzu skrūvgriezi, citādi bagāžnieks no kratīšanās gandrīz vai atkrita. Skrūvgriezi solīja iedot par pusbaksu, uz ko es atcirtu, ka Izraēlā biju gaidījis kaut ko vērienīgāku uzmešanas ziņā.
Tie paši velobrāļi, jau gados
Kad izpedālēju uz maģistrāles, pierūca helītis
Kas kempingā ir svētīgi – ūdens ir tik daudz, ka kaut slīc nost
Un lūk šeit Maiks ar padomu ļoti palīdzēja – stingri jo stingri pavēlēja braukt pa šo krāsaino ceļu
Praktiski autobānis, līdzeni un plaši
Bieži vien skatu laukumiņi ar margām
Jūtu, ka šī ir palieka no būvmateriālu ieguves laikiem
Zigzags
Lūk, beidzot tā pati pelēkā lenta, kas ved augšup
Ramonas upe, kā jau parasti Izraēlā, bez nevienas ūdens lāses
Rūdīts vilks skatās uz tevi kā uz matraču amēbu
No šejienes sākas ilgais ceļš augšup - trīssimt metru kāpums pa stāvu serpentīnu
Diena sliecas uz rietu, tuksnesis iekrāsojas maigi meitenīgās krāsās
Ātri paliek aukstāks, es saraujos un turpinu mīt pedāļus vēl intensīvāk
Lēkšus vien, un aizbēga, kā viņi ar nagiem tik veikli pieķeras pie akmeņiem – nevaru iedomāties
Masonu acs un gājēju tilts
Trīssimt metri nāca grūti, bet ir bijis arī trakāk.
Daba iemieg
Bet elektriskie jāņtārpiņi mostas
Pozitīvs ģimenes grafiti
Mājā ir divas elektriskās krāsnis – uzminiet, kāpēc?
Pilnīgi maģiskas garšas brinza, vai kaut kas tamlīdzīgs
Vietējo vīna dārzu produkts
Ledusskapja saturs, gurķi pavisam saguruši
Ne no vīna vien pārtiek Izraēla
Dienas kopsavilkums. Treks nesarežģīts, un, lai gan beigās nācās drusku pasvīst, toties gandrīz visu dienu vieglā garā. Nobraucu 59 km ar gandrīz 900 metru augstuma kāpumu – varbūt nav personīgais rekords, bet, ņemot vērā karstumu un segumu – visnotaļ neslikti. Krāteris ir cienījams, pietiekami daudzveidīgs, lai nebūtu garlaicīgi. Būtu gaišais dienas laiks garāks – viegli varētu arī kādus kilometrus astoņdesmit pieveikt. Priecē, ka velotūrisms pasaulē gūst popularitāti, un nacionālo treilu koncepcija aiziet masās. Ceru, ka kādreiz caur visām trim Baltijas valstīm stiepsies vienota velotrase, kas kalpos par to pašu mūs vienojošo pavedienu, par kuru tik daudz runā jau kopš neatkarības sākuma.
P.S. Saldajā ēdienā – interesants raksts par aviācijas drošību Izraēlā.